Uguns iegūšana ar loku

IEVADS: Sensenos laikos, daudz senākos kā pagājušā piektdiena, cilvēks nokāpa no koka. Bet ar to vēl šim razbainiekam nebija gana! Viņš sāka staigāt stāvus, un, kas vēl trakāk, — paņēma rokās koka nūju, ar ko atbaidīt sevis apēst gribētājus. Nu labi, jūs teiksiet — daži zvēri arī var staigāt uz divām kājām, ja ļoti sagrib. Un daži pat lieto primitīvus darbarīkus! Kas tad bija tas, kas tik radikāli atšķīra cilvēku no zvēriem? Viena no šādām lietām bija cilvēka prasme savaldīt stihiju — iegūt un izmantot savām vajadzībām uguni! No šā brīža var teikt, ka sākās aizmetņi cilvēka cīņai ar dabu, apkārtējās vides „civilizēšana”. Ap savas apmetnes pavardu cilvēks sāka būvēt pats savu pasauli, kur nevis viņš bija pakļauts dabas spēkiem — lietum, vējam, plēsīgo zvēru uzbrukumiem utt. —, bet kur daba bija pakļauta viņam. Pavards kā mājokļa centrs ir svēts visās zināmajās kultūrās. Tātad uguns bija (ir!) ne tikai vitāli nepieciešama cilvēku izdzīvošanai, bet tai piemita arī sakrāla vērtība. Uguns iegūšana bija ne tikai praktiska, bet arī maģiska darbība, mistisks radīšanas akts. Iegūstot uguni ar simttūksoš gadu vecu metodi, mēs varam censties saprast, ko juta pirmatnējie cilvēki, ieraugot savā priekšā iekvēlojamies oglīti — dzīvības nesēju.

1) Loks — izmantojiet jebkādu izžuvušu ~80–100 cm garu zaru ar gropītēm stiegrai abos galos. Mans loks ir no lazdas un nedaudz apstrādāts, lai iegūtu vienmērīgāku liekumu, lai gan tas nebūt nav obligāti.

2) Ugunsdēlītis — varat izmantot vienkārši kāda dēļa galu, vai arī izšķelt no pagales, palielāka zara utt. Iesaku vismaz 30 cm garu, lai ērti varētu nofiksēt, uzkāpjot ar kāju. Vismaz 5 cm plats un ap 2 cm biezs. Der ļoti daudzas koku sugas — es pagaidām esmu izmantojis liepu un osi, bet runā, ka arī vītols, egle, kļava u.c. koki ir tikpat labi. Ugunsdēlis no cietāka koka ilgāk kalpos.

3) Vārpsta — ap 15 cm garš un ap 2–3 cm diametrā pilnīgi taisns izžuvis zara gabals. Arī šeit materiāla izvēle ir ļoti plaša. Es izmantoju gobu (vīksnu) un man vēl nav nācies vārpstiņu mainīt.

4) Akmens ar iedobīti vārpstiņas fiksēšanai. Derēs jebkāds akmens, bet, jo akmens mīkstāks, jo vieglāk izveidot iedobi. Ja izdodas atrast akmeni ar dabisku iedobīti, tad vispār ir lieliski. Es izmantoju Lielupes krastā atrastu pamīkstu akmeni — īsti nezinu, kas tas tāds ir, bet maniem mērķiem der lieliski. Arī izgrebt iedobīti ar parastu nazi bija elementāri.

	No sākuma mums ugunsdēlītī vajag izveidot seklu iedobīti, lai vārpstiņai būtu kur „ieķerties”. Taisiet to nedaudz šaurāku par vārpstiņas diametru.
	Tālāk mums jāizveido V-veida gropīte, kuras šaurais gals atrodas tikko izgrebtajā vārpstiņas iedobītē, bet platais sniedzas līdz dēlīša malai. Gropīte var būt gan dēlīša galā (kā šajā gadījumā), vai tā malā. Šī gropīte ir jāizveido diezgan dziļa — tā, lai līdz dēlīša apakšējai malai paliek ap 0,5 cm. Šajā gropītē krāsies karstie koka putekļi un tieši te radīsies oglīte.
	Pirms ķerties klāt pie uguns radīšanas, ieteicams ugunsdēlīša iedobītē iebērt pavisam nedaudz smilšu, pelnu vai koka putekļu no iepriekšējās ugunsiegūšanas reizes — tas palīdzēs radīt nepieciešamo berzi un līdz ar to karstumu. Un, ja jums uguns iegūšanas laikā vārpstiņa pret ugunspēlīti sāk čīkstēt un izdot citas nepieklājīgas skaņas, tātad berze ir par mazu, un ugunsdēlīša iedobē jāieber nedaudz jau iepriekšminētās vielas. Es vienkārši nokasu nedaudz zvirgzdu no sava vārpstiņas fiksācijas akmentiņa (kas ir kaut kāds nogulumiezis).
	Tagad ieveram vārpstiņu loka stiegrā tā, kā parādīts attēlā. Ļoti svarīgs šeit ir loka spriegojums — ar ievērtu vārpstiņu tas nedrīkst būt pārāk daudz nospriegots, jo tad vārpstiņai būs pārāk spēcīga vēlme izlēkt ārā no ugunsdēlīša iedobītes un aizlidot neparedzamā virzienā (lai arī daži cilvēki ir izteikuši viedokli, ka vārpstiņa izrāda apbrīnojamu vēlmi ietriekties jebkādā plīstošā objektā, pie tam, — jo objekts dārgāks, jo tēmējums precīzāks)! Tomēr arī par vāju tas nedrīkst būt, jo tad netiks panākta nepieciešamā berze starp stiegru un vārpstiņu, un tā nemaz negriezīsies. Šī zelta vidusceļa atrašana var aizņemt kādu laiku.
	Uzkāpjam uz ugunsdēlīša ar kāju, ievietojam vārpstiņu ugunsdēlīša iedobē, ar vienu roku ar akmeni viegli spiežam vārpstiņu un ar otru roku stumdām loku šurpu-turpu. Sākumā darbojamies lēnām, lai vārpstiņa „iesēžas” ugunsdēlītī. Kad vērpstiņa ir droši nofiksējusies starp ugunsdēlīti un akmeni, sākam aktīvākas kustības, līdz parādās pirmie dūmi…
	Kad parādās dūmi, nedaudz palielinām spiedienu un tempu… jo tikai tagad sākas īstā uguns iegūšana. Ievērojiet, kā pamazām sakrājas koka putekļi V-veida gropītē.
	Turpinām sirdīgi darboties, uzmanīgi skatoties (cik nu dūmi atļauj), vai dūmi neceļas jau no putekļiem, kas ir sakrājušies V-veida gropītē, jo tikai tad ir skaidrs, ka ir iegūta ilgi gaidītā oglīte.


Un voila! Mums ir uguns! Ja gropīte ir īsa, tad ļoti iespējams, ka oglīte no tās izkritīs, tiks izspiesta, tādēļ obligāti lietojiet kādu paliktni.	Izslēdziet gaismu un papriecājieties par sava darba augļiem! Nesteidzieties, oglīte mierīgi savā dabā degs vēl vismaz 1–3 minūtes.