Senlatviešu „kara krekls” un tā darināšana

© Gunta Deģe, Artūrs Tomsons 2006

   Gan arheoloģiskās, gan rakstītās liecības par seno Latvijas iedzīvotāju viduslaikos izmantotajām bruņām ir visai skopas. Šajā rakstā mēģināts pievērst uzmanību vienam no iespējamajiem seno bruņu veidiem, kāds zināms vairākām pasaules tautu, norādes uz kura pastāvēšanu atrodam latviešu folklorā — tautasdziesmās, bet neatrodam arheoloģiskajā materiālā.
   Ikviens, kurš ir jelkad uzvilcis no metāla gredzeniem izgatavotu bruņu kreklu, piemēram, vienkārši uz krekla un arī saņēmis kādu sitienu, apliecinās, ka tas ir visai labi jūtams. Tīri praktiski apsvērumi liek pieņemt, ka viduslaikos zem bruņām ticis valkāts kas sitienus mīkstinošs, jo bruņukrekls, pat ja tas pasargā no vaļēja ievainojuma (pārcirst šādas bruņas ir gandrīz neiespējami, cita lieta ir dūrieni), tad to nevar teikt par saņemto triecienu rezultātā iegūtiem salauztiem kauliem un iekšēju asiņošanu. Ir skaidrs, ka bruņukrekls pilnvērtīgi savas tiešās funkcijas var pildīt tikai kombinācijā ar ko amortizējošu zem tā.
   Vēsturniekiem un interesentiem ir labi zināmi Rietumeiropas zemju viduslaiku armijās zem bruņām valkātie gambezoni. Tie kalpojuši galvenokārt kā amortizējums zem bruņām, gan arī noteiktās ieroču šķirās paši kalpojuši kā aizsardzības bruņojums. Par to parādīšanās sākotnējo datējumu joprojām notiek karstas diskusijas. Kaut gan ir virkne norāžu, ka šis bruņojuma veids parādās 10. gs. beigās, droši to varam apgalvot tikai sākot ar 12. gs.
   [The Normans: Their history, arms and tactics / by Patrick Kelly,
   Gambeson / Wikipedia, the free encyclopedia,
   A General History of Armor / by Adrian Wheelock, Ian Hobbs, and Jordan Maddok,
   History and Methodology of European Mail / by Matt Williams]
   Rietumeiropas viduslaiku valstu armijās redzam, ka gambezonos parasti tērpušies karaspēka palīgvienību karotāji, lokšāvēji u.c. mazāk turīgie karotāji, kas nav varējuši atļauties dārgāko — no metāla izgatavoto aizsardzības apbruņojumu. Pazīstamajā Bajē gobelēnā attēlots, kā gambezonā tērpts lokšāvējs kaujas laukā sev uzvelk kritušajam novilktu bruņukreklu.
   Latvijas teritorijā metāla bruņas — gredzenu bruņukrekli parādās 11.–12. gs. To atradumi ir mazskaitlīgi un lielākoties piederējuši sava laika sabiedrības elitei [Atgāzis, 2003]. Šajā laikā atkal pieaug karu un militāro konfliktu daudzums, kas noteikti veicināja sabiedrības interesi par jaunu efektīgu aizsardzības bruņojuma veidu radīšanu [LSV, 370.–371. lpp.]
   Pirmo dzelzs gredzenu bruņukreklu atradumu sākotnējais datējums varētu būt sava veida pieturas punkts šīs problēmas risināšanā, jo metāla bruņu lietošanā likumsakarīga būtu arī no kāda mīkstinoša materiāla izgatavots papildus polsterējuma parādīšanās. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka seno latviešu karotāji šajā nolūkā izlīdzējušies ar vairākiem krekliem vai bieziem vilnas svārkiem. 11.–12. gs. parādoties un ar 13. gs. daudz plašāk izplatoties metāla bruņām un bruņucepurēm, domājams, ka arī tiem domātais amortizējums gatavots uz vietas.
   T. Zeids un vairāki citi autori uzskata, ka dainās sastopamais apzīmējums „brūni svārki” varētu būt radies no apzīmējuma „bruņu svārki”, tā sākotnējai nozīmei laika gaitā kļūstot nesaprotamai [Švābe 1929a, 3080.–3081. sl.; Zeids 1951, 49. lpp.]
   Daudzi ievērojami bruņojuma vēstures pētnieki, piemēram, Rasels Robinsons uzskata, ka no auduma un ādas izgatavotas bruņas bijis senākais bruņu veids, sava veida – pirmbruņas, ko cilvēce iepazinusi un kas plaši pazīstamas no etnogrāfiskajām paralēlēm [Робинсон 2006, С. 7–8].
   Arheoloģiskajā materiālā no organiskajiem materiāliem izgatavoti priekšmeti saglabājas reti. Tomēr par savdabīgu aizsardzības bruņojuma izgatavošanas materiālu — linu pakulām, zināmas norādes atrodamas latviešu folklorā. Izplatīts uzskats, ka pakulas latviešu folklorā minētas pārnestā nozīmē — kā maģiska aizsardzība, centieni pasargāt karotāju no ievainojumiem.

   Kā redzams no raganu prāvu aprakstiem, tad linu pakulas tikušas izmantotas arī kaitnieciskajā maģijā [Straubergs 1939, 69., 476., 746.lpp.]
   Bet ja nu tās uztvertu tiešā nozīmē, kā materiālu, kas pasargā no ieročiem? Šādu hipotēzi savulaik izteicis latviešu vēsturnieks A. Švābe. Viņš arī meklējis apstiprinājumu šādu bruņu lietojumam dažādu pasaules tautu etnogrāfiskajā materiālā. Protams, jāatzīst, ka viņa atrastās paralēles Austrumsibīrijas tautu materiālā ir gan pēc reģiona, gan pēc lietojuma laika pārāk tālas (autors min pie Sahalīnas mītošos giļakus), lai tieši pārnestu uz Austrumbaltijas vēlo dzelzs laikmetu, tomēr tas liek aizdomāties par to, kādus bruņu veidus latviešu senči vispār varējuši pazīt un kāds bijis to iespējamais praktiskais pielietojums [Švābe 1929b 3138.–3141. sl.]
   Latviešu dainās sastopams vesels cikls dziesmu, kurā vecāki poš savu dēlu kara gaitām. Viens no spilgtākajiem momentiem ir motīvs, kurā māte „šuj” vai „auž” savam dēlam „kara kreklu”. Ir skaidrs, ka šeit nevarētu būt runa par metāla bruņām:

   Zīmīgi, ka tieši karavīra māte ir tā, kas šos bruņu vai brūnos svārkus dēlam, pirms došanās karā, arī uzvelk:

   Tomēr nevaram izslēgt iespēju, ka šis dainās nosauktais izstrādājums „kara krekls”, vai „brūnie svārki” varētu būt minēts arī pārnestā nozīmē. Ir arī vairākas dainas, kurās sacīts, ka „kara krekls” vai kara „mētelītis” ir „garš” — tātad tomēr diezgan nepārprotams norādījums par to, ka tas ir kāds konkrēts, noteikta veida izstrādājums, nevis tikai poētiska metafora, zem kuras varētu ietilpināt gan apģērbu, gan bruņojumu u.c.

   Pavisam nesaprotams liekas šāds dainas variants:

22 619
Pati māte savu dēlu
Karavīru sataisīja:
Uzvelk pupu mētelīti,
Piejož zelta zobentiņu.
(Z 84, 8385)
[LTDZ 1984, 201. lpp.]

   Iespējams, ka šeit sastopam savdabīgu poētisku apzīmējumu metāla gredzeniem, no kā veidots bruņukrekls, t.i., varētu būt, ka tiek uzvilkts „mētelītis kas sastāv no „pupām””, t.i., daudz nelielām sastāvdaļām. No otras puses, tik pat labi šīs „pupas”, iespējams, ir apzīmējums lodēm, t.i., tiek uzvilkts „pretložu mētelītis”, t.i., daina varētu būt jauno laiku produkts, kas radies jau pēc ugunsšaujamo ieroču parādīšanās.
   Dainās sastopams ne tikai mugurā velkamus ar karošanu saistītus apģērba/bruņu apzīmējumus, bet arī ko neierastāku, kā „kara zeķes”. Svarīgi tas, ka šeit tiek tieši nosaukta arī tehnika, kādā tās tiek gatavotas, — runa ir par adīšanu.

22 612
(…) Māte ada kara zeķes
Tēvs šuj kara zābaciņus;
Brālīt’s mans jaunākais
Sedlo kara kumeliņu; (…)
(K 804, 7432)
[LTDZ 1984, 195. lpp.]

Bet varbūt tikuši darināti īpaši pakulu krekli — kara vajadzībām?

   Balstoties uz šiem secinājumiem tika nolemts veikt eksperimentu, izgatavojot iespējamā „kara krekla” atdarinājumu. Tam, saskaņā ar no folkloras iegūto informāciju, tika izvēlēts atbilstošs materiāls — linu pakulu aukla. Krekla piegrieztne tika izvēlēta tāda pat, kā no arheoloģiskā materiāla zināmajiem vīriešu svārkiem — tunikveida griezums bez plecu vīles, garums aptuveni līdz celim vai nedaudz zem tā, ar trapecveida piedurknēm nedaudz virs vai zem elkoņa [Zariņa 1970, 154.–155. lpp.]
   Izmēģinot dažādus biezumus un pavedienu skaitu, tika konstatēts, ka vispieņemamākais kompromiss starp materiāla svaru, krekla biezumu un tā aizsargājošām spējām ir 2–3 striķu pavedieni 3–5 mm diametrā.
   Nākamā problēma bija krekla darināšanas veids, kas esošajā izpētes līmenī nav nosakāma, jo dainās esošā informācija šajā jautājumā ir nepietiekama. Pirmie paraugi tika darināti adījuma tehnikā, taču vēlāk mēs šo veidu atmetām kā nedrošu, jo neskatoties uz to, ka mūsu kaimiņzemē Igaunijā pašlaik senākie adījumi datējami ar 13.–14. gs., bet Polijā pat no 12.–13. gs., pirmie zināmie Latvijā zināmie adījumu paraugu atradumi pagaidām datējami tikai ar 14.–15. gs. [Zariņa 1999 11.–12. lpp.].
   Otrs izvēlētais striķu kreklu darināšanas veids ir vienkāršāks — tā ir cilpu veidošana ar rokām, neizmantojot nekādus palīgmateriālus. Velkot vienu cilpu cauri otrai, tiek izveidota vajadzīgā garuma pīne. Tad, verot pavedienus cauri jau uzpītajām pīnēm, sāk otro darinājuma kārtu. Šis veids nedaudz atgādina cilpiņu tamborēšanu. Rezultātā var iegūt blīvu, reljefu izstrādājumu, kas ir ļoti elastīgs vertikāli, bet gandrīz nemaz nestiepjas horizontāli (pieņemot, ka pīts tiek horizontāli).

Pīšanas paņēmiens

   Krekla darināšana tiek uzsākta no viena sāna (tiek pīts vertikāli). Pinot pirmo pīni, jāierēķina 15–20 cm rezervei, jo pinums raujas. Nonākot līdz kakla izgriezumam, tālāk tiek pīta atsevišķi priekša un aizmugure, vidū apakšā veidojot šķēlumu, lai būtu vieglāk kustēties. Pēc tam savieno (sašuj vai sapin ar to pašu pīni) krekla sānus un piepin klāt piedurknes, sākot no paduses virzienā elkonis—sāns—elkonis. Veidojot piedurknes šādā virzienā, tās var pīt šauras, jo materiāls stiepjas. Tādēļ ieteicams aptuveni katru ceturto rindiņu pīt tikai līdz pusei, lai panāktu vajadzīgo slīpinājumu. Gadījumā, ja aprēķini izrādījušies neprecīzi un piedurknes vai pats krekls sanācis īsāks, kā vajadzētu, to var viegli pagarināt, apakšmalā piepinot vajadzīgo garumu horizontāli. Tas piedos arī pašam izstrādājumam pabeigtāku izskatu. Beidzot darbu, piepin apkakli, ko var veidot vienā malā sasienamu.
   Kakla izgriezumu, piedurkņu galus un apakšmalu var apšūt ar ādu vai audumu, lai malas tik ļoti neizstieptos. Rezultātā tiek iegūts pasmags, bet elastīgs un gaisa caurlaidīgs zem bruņām velkams vamzis, kas ne pārāk traucē kustībām, bet labi dzēš jebkura sitiena spēku.

Secinājumi

   Jāatzīst, ka šajā pētījumā izmantotais tautasdziesmu materiāls sagādāja grūtības ar to, ka izmantotajām dainām ir neskaitāmi daudz variantu, kas var būt savā starpā visai pretrunīgi — tā dainās minētai ne tikai brūni, bet arī „zaļi” svārki, topošais karavīrs audzē garus, nevis īsus matus, tā kara svārki ir nevis gari, bet strupi utt., ka iespējams, veicot papildus pētījumus, atklāsies jauni fakti. Šo dainu datēšana ar atsevišķiem izņēmumiem gandrīz nav iespējama. Kā informācijas avots folkloras materiāls ir bagātīgs, bet grūti izmantojams, tomēr vismaz ieskatu aplūkojamajā jautājumā tas var sniegt.

   Pašreizējā izpētes līmenī secināms ir sekojošais:

• dainu radīšanas laikā apģērbu un, iespējams, vienkāršākos bruņu veidus gatavojušas sievietes;
• no iespējamajiem materiāliem kara vajadzībām gatavotajiem izstrādājumiem tieši nosauktas ir tikai linu pakulas, tomēr tas nenozīmē, ka tas bijis vienīgais pieejamais un izmantotais materiāls;
• to izgatavošanā izmantotās tehnikas bijušas dažādas, izmantota gan aušana, šūšana, atsevišķos gadījumos, arī adīšana vai kāda tai tuva tehnika;
• no linu pakulām eksperimentāli izgatavotie krekli var kalpot par amortizāciju zem bruņām, to efekts ir tieši tāds pats kā pēc Rietumeiropas paraugiem gatavotajiem gambezoniem.

Literatūra:

Elektroniskie resursi:

The Normans: Their history, arms and tactics / by Patrick Kelly. —
   http://www.albion-swords.com/articles/norman.htm
Gambeson / Wikipedia, the free encyclopedia. —
   http://en.wikipedia.org/wiki/Gambeson
A General History of Armor / by Adrian Wheelock, Ian Hobbs, and Jordan Maddok. —
   http://users.wpi.edu/~dev_alac/iqp/indepth/historyofarmor.html
History and Methodology of European Mail / by Matt Williams. —
   http://www.mailleartisans.org/articles/articledisplay.cgi?key=6948

Atpakaļ