Pati cilts barbariska un necivilizēta, asa un cieta… jeb kā mūsu senčus citi redzēja līdz 13. gadsimta vidum


© Santa Agnese Jansone, 2009

Ziņas par Latvijas teritoriju un latviešiem pirms 13. gadsimta varētu iedalīt vairākās apakšgrupās: tā, pirmkārt ir mītiskā un mītos ietvertā informācija, kas nav nekādi pārbaudāma, nav uzticama un ir apšaubāms, vai tā vispār attiecas uz Latviju; otrkārt — tās ir skandināvu sāgas, kas ir uzskatāmas par rūpīgi izvērtējot izmantojamu vēstures avotu, kaut gan nošķirot tajās dažādu kultūru un mitoloģijas uzslāņojumu. Lai arī sāgās ne vienmēr skaidri definētas vietas un notikumi, tomēr tās ir viens no labākajiem avotiem attiecībā uz vikingu laikmeta pētniecību, kur vispārējā mitoloģiskā pasaules uztvere liek līdzās mitoloģiskajai pastāvēt arī vēsturiskajai ainai, kaut gan to ievērojami ietekmē. Treškārt — tās ir hronikas un ceļojumu apraksti, kuros ietvertā informācija — gan dažreiz ar zināmām atkāpēm — var tikt uzskatīta par ticamu. Un visbeidzot — tie ir vēsturiskie pieminekļi, galvenokārt domājot šeit skandināvu rūnakmeņus un arheoloģiskos atradumus, kas apliecina iepriekšējo avotu ziņas.

Referātā centos apskatīt informāciju hronoloģiskā secībā.

Pirmās ziņas par Latvijas teritoriju — gan stipri apšaubāmas un ne vienmēr identiski skaidrotas — ir sastopamas jau sengrieķu mītos. Tā, piemēram, mītā par Faetontu, epizodē, kurā Zeva zibens notriektais Faetonts iekrīt Eridanas upē, pēc dažu pētnieku uzskatiem ar Eridanas upi var identificēt Daugavu, un pats notikums saistāms ar meteorīta nokrišanu Sāmsalā (aptuveni pirms 4000 gadu). Grieķu rakstītajos avotos Eridana minēta kā upe tālu ziemeļos, kurā bagātīgi tiek atrasts dzintars (šeit varētu piebilst, ka jau sengrieķu ģeogrāfs Strabons noraida Hērodota agrāk izteikto versiju par Po upi kā šo dzintara avotu).

Interesants fakts ir tas, ka vēlāk ģeologi ir devuši Eridanas vārdu ledus laikmeta upei, kas atradusies vietā, kur tagad ir Baltijas jūra.

Pārejot no mītiskās uz vēsturiskajām liecībām, jāmin sengrieķu dēkainis un ceļotājs Pitejs no Masīlijas (Πυθέας, ap 380–ap 310 p.m.ē.). Pēc sava ceļojuma pa Lielbritānijas salām paveikšanas, Pitejs turpinājis ceļu tālāk — uz ziemeļiem. Saskaņā ar Plīnija Vecākā „Dabas vēsturi” (Naturalis Historia 37. grāmata XI 35):

Pitejs stāsta, ka gutoņi (Gutones), ļaudis Ģermānijā, mitinās Okeāna pietekas Mentonomona krastos, viņu apdzīvotā zeme plešas 6000 stadiju. Vienas dienas

burājumā no šīs zemes atrodas Abalus sala, kuras krastos pavasarī viļņi izmet dzintaru, jau īpašā veidā. Tāpat šīs zemes ļaudis dzintaru izmanto kā kurināmo, un pārdod saviem kaimiņiem teitoņiem. Timajs šai salai dodot nosaukumu Basilia.

 

Cits ceļotājs — Lampsakas Ksenofonts stāsta, ka trīs dienu burājumā no Skitijas krastiem ir sala ar nosaukumu Balcia, kuru Pitejs sauc par Basilia. (Naturalis Historia 4. grāmata XIII 95), kas arī var būt daļa no Baltijas zemēm — it īpaši ņemot vērā atrašanās vietu un nosaukuma fonētisko skanējumu.Par Abalus salas mūsdienu nosaukumu domas dalās — te tiek saukta gan Helgolande, gan Gdaņskas līcis, gan arī Sembija un Kuršu joma, kas jau izsenis bijusi zināma kā dzintara avots.

Tacits. De Origine et situ Germanorum

Nākamais, ko gribētos minēt, ir ikvienam vēsturniekam (un laikam jau arī vidusskolniekam) zināmais Gajs Kornēlijs Tacits. Romiešu vēsturnieks Tacits savā darbā Ģermānija — De Origine et situ Germanorum (sarakstīts aptuveni 98.g.), stāsta, ka Svēbu jūras labajā krastā dzīvo aisti, kas izskatā līdzinās svēbiem, pielūdz dievu māti, kopj labību rūpīgāk par kūtrajiem ģermāņiem un ir vienīgā tauta pasaulē, kas jūrā un krastmalā iegūst dzintaru, ko pārdod par dārgu naudu romiešiem, bet paši nelieto un maksu saņem brīnīdamies.

 

 

 

Īsumā vēl var tikt pieminēti divi vēstures avoti, kas min aistus: tā ir ar laiku no 523. līdz 526. gadam datējamā ostgotu ministra Kasiodora pateicības grāmata aistiem, kas ar īpašu sūtniecību pasnieguši dzintara dāvanu karalim Teodoriham viņa galmā Ravennā un ar aptuveni 830. gadu datējamais Kārļa Lielā historiogrāfa Einharda stāsts par to, ka (Baltijas) jūras dienvidu krastu apdzīvo slāvi un aisti.Tuvojoties Eiropas ziemeļiem un pārejot no grieķu, romiešu un dienvideiropiešu leģendām, dokumentiem un nostāstiem uz ziņām, kas sniegtas jau no Latvijas teritorijai tuvāk dzīvojošo tautu puses, varētu minēt Gutasāgu, kas stāsta par gūdu izceļošanu no Gotlandes. Tā stāsta par Gotlandes apgūšanu laikā ap 450.–850. gadu, kura pirms tam bijusi apburta sala, bet pirmais kolonists Helvers, veicot rituālu, to atbrīvojis. Pieļaujams, ka daļa gūdu apmetās Latvijas teritorijas rietumu piekrastē, izveidojot skandināvu koloniju Grobiņā. Taču izraidīti no savas dzimtenes, viņi dodas pa Daugavu uz augšu — virzienā uz Krieviju un Grieķiju.Turpinot aplūkot skandināvu avotus, noteikti jāmin Anskara skolnieks un pēcnācējs amatā Rimberts, kurš savā laikā devās misijas ceļojumos uz Dāniju un Zviedriju, kā arī ap 865.g. sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu „Vita Anskarii ”.

Rimberts, Vita Anskarii

Tajā viņš stāsta, ka tālu no zviedriem atradās kāda (nekristīta) tauta, saukta kurši (Cori ), kas kādreiz bija pakļauta zviedru kundzībai, bet esot jau pagājis ilgs laiks, kopš viņi sacēlās, uzskatīdami, ka ir necienīgi tiem pakļauties.
To zinādami, dāņi tai laikā, kad bīskaps jau bija ieradies zviedru zemē, savāca daudz kuģu un brauca pie kuršiem, gribēdami iegūt viņu mantu par laupījumu, kā arī viņus pašus pakļaut sev.
Izcīnot uzvaru, kurši šajā kaujā noguldīja pusi no dāņu uzbrucējiem un sagūstīja arī pusi no viņu kuģiem, iegūdami visai daudz zelta, sudraba un cita kara laupījuma.

 

Kad par notikušo esot izdzirdis zviedru ķēniņš Olafs, gribēdams iemantot slavu, ka spēj veikt to, ko dāņi nebija varējuši, un arī tāpēc, ka (kurši) arī agrāk tieši zviedriem esot bijuši pakļauti, zviedri savākuši lielu karaspēku un devušies uz kuršu zemēm. Vispirms nepamanīti nonākuši pie kādas nostiprinātas pils, sauktas par Jūrpili (Seeburg), kurā esot atradušies septiņi tūkstoši karotāju, viņi to ieņēmuši un nopostījuši. Ar to iedrošināti un atstājuši savus kuģus (kas vikingiem bija reizē gan pārvietošanās līdzeklis, gan arī kā bāze), viņi devās piecas dienas ilgā ceļā, steidzoties uz citu nostiprinātu kuršu pili, sauktu Apoli (Apūli). Šai nostiprinātajā pilī esot bijuši piecpadsmit tūkstoši karotāju. Pie tās nonākuši un ielenkuši pilsētā esošos, zviedri no ārpuses sāka uzbrukumu pilij, ko no iekšpuses kurši vīrišķīgi atsituši. Tikai pēc kristiešu Dieva pielūgšanas noticis brīnums, un zviedri atkal atjaunojuši uzbrukumu. (Jānorāda, ka Sv. Anskara dzīve ir visai tipisks viduslaiku sacerējums, kur neatņemama sastāvdaļa ir Dieva brīnumi). To redzot, kurši likuši priekšā slēgt mieru, apsolot izdot zviedriem pagājušā gadā dāņiem atņemto zeltu un ieročus, kā arī pusmārciņas sudraba no katra vīra, kas tobrīd atradies Apolē. Bez tam kurši apņēmušies, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu Zviedrijai un atzīt sevi par tās pavalstniekiem. Ar labās rokas devumu noslēgtā miera līguma nodrošināšanai viņi nodevuši uzvarētājiem 30 ķīlniekus un kā kara laupījumu neskaitāmus dārgumus. Noslēdzis mieru, Olavs ar 30 kuršu ķīlniekiem un neskaitāmām bagātībām atgriezās mājās.

Diemžēl Rimberts nezina vai tīši nepasaka, kā sauca šīs Kursas valstis un viņu valdniekus, kuri slēguši līgumu ar Olafu. Visdrīzāk gan arī ir pārspīlēts karotāju skaits gan Jūrpilī, gan Apolē, un līdz ar to arī iegūtā sudraba svars, kaut nav noliedzams, ka baltiskas izcelsmes bronzas rotu depozīti atrasti Skandināvijā. Rimbertam visumā var ticēt, atskaitot jau iepriekš aizrādītos aspektus, jo viņš varēja būt labi informēts par sava laika notikumiem Baltijas jūras zemēs.Bez tam arī Nestora hronika zina stāstīt, ka zviedru vikingi Krievijā parādījušies pirmo reizi 9. gs. vidū; jau 859.g. viņi prasījuši kunga tiesu no krieviem un igauņiem (čudiem). Gan 862.g. zviedri atkal padzīti, bet pēc tam ieradušies no jauna. Pastāv vienīgi domstarpības, kurā gadā īsti notikusi Rimberta aprakstītā dāņu jūras kauja ar kuršiem. Daži to datē ar 854., citi ar 853. vai pat 852. gadu. Līdz ar to zviedru iebrukuma gads svārstās starp 853.–855. gadu.Kuršu kara flotes pirmie pieminējumi parādās jau iepriekš minētajā Anskara dzīvē, jo maz ticams, ka bez flotes būtu iespējams sakaut un saņemt gūstā dāņu kara kuģus. Pēc dažām tradīcijām arī zviedru tirdzniecības pilsētas Sigtūnas nopostīšanā 1187.g. bez igauņiem piedalījušies arī kurši (cits variants — karēļi). Par kuršu jūras spēkiem un jūras kaujām vairākkārt stāsta arī Īslandes vēsturnieks un dzejnieks Snorri Sturlusons savā 1230.g. pabeigtajā darbā Heimskringla.

Sturlusons. Heimskringla

Pēc Sturlusona ziņām, jau kādā 740.g. kaujā starp dāņiem un zviedriem piedalījušies arī kurši un lībji, bet kuršu un igauņu uzbrukumi Dānijai notikuši vēl 11. gadsimtā Magnusa (ap 1041. gadu) un Svena II (ap 1049. gadu) laikā. Ar Snorri Sturlusona sakopotajām un sarakstītajām karaliskajām sāgām saistās arī viens no plašāk izplatītajiem mītiem par kuršu varenību un ietekmi Baltijas jūras telpā. Virkne ievērojamu arheologu un vēsturnieku (M.Gimbutiene, F.Balodis, A.Švābe, A.Spekke u.c.), atsaucoties uz Inglingu sāgu vai arī cits uz citu, citē dāņu skaitītās lūgšanas: „Dievs, (pa)sargi mūs no kuršiem!”

Šo darbu vēsturnieki uzlūko ar diezgan lielu ticamību ne vien kā kultūras, bet arī politiskās vēstures avotu.  Visdrīzāk no šejienes radusies arī leģenda par akmeni ar gravējumu „Dievs sargi mūs no uguns, mēra un kuršiem”, kaut atrodama informācija (gan ne pilnīgi ticama), ka šāds akmens uziets dažādās Dānijas vietās. Tomēr jāatzīst, ka nedz Sturlusona sāgu krājumā, nedz kādā citā skandināvu viduslaiku vēstures avotā šāda veida ziņas nav atrodamas.Taču faktu, ka kuršiem bija dāņu gūstekņi jau 10. gadsimtā, apliecina Egila sāga. Sagūstītajam dānim Akem bija uzticēta visa kuršu sētas saimniecība, tātad viņa stāvoklis nebija slikts; tikai pēc nelaimīga bēgšanas mēģinājuma viņu kopā ar paša dēliem turēja ieslodzījumā. Tāpat minama Heimskringla, kur norādīts par igauņu gūstā kritušo karalieni Astrīdu un viņas dēlu Olavu (Olafu), vēlāko Norvēģijas karali.Tas liecina, ka 9. gs. otrajā pusē zviedru vikingi mēģināja uz ilgāku vai īsāku laiku pakļaut sev tautas, kas dzīvo uz austrumiem no Baltijas jūras. Parasti uzvarētie pēc kāda laika atkal sacēlās un nokratīja savu aizjūras meslu kungu varu. Nenoliedzami — kurši un citi Baltijas jūras piekrastes maztautu pārstāvji bija no tiem, kuri vieni no pirmajiem sastapās ar vikingiem un uzzināja, kas tie tādi. Vikingu aktivitātes pārsvarā koncentrējās uz Krieviju un jūras ceļu no varjagiem uz grieķiem. Taču gan zviedri, gan dāņi ne vienu reizi vien mēģināja iekarot kuršus un igauņus. Kā tiek uzskatīts, tad galvenokārt tas bija, lai varētu kontrolēt pieeju Krievijas tirdzniecības ceļiem un ostām. Beidzoties vikingu laikmetam Eiropā, Baltijā tas vēl turpinājās līdz pat 11. gadsimta beigām, gan krietni mazākā mērā. Zviedru vikingi vairākas reizes centās pakļaut kuršus, taču tas viņiem neizdevās — vismaz ne uz ilgu laiku.Ar aptuveni 887. gadu datētais Alfreda Lielā pasaules hronikas fragments, kurā aprakstītas Vulfstāna sniegtās ziņas, par aistiem min diezgan sīku ģeogrāfiju attiecībā uz upēm, papildinot to ar visai dīvainu bēru paražu aprakstu, kā arī raksta, ka aisti spēj mākslīgi radīt aukstumu — ja novietotu divas vātis ar alu vai ūdeni, aisti, ja vēlas, tās abas var sasaldēt, vienalga, vasarā vai ziemā.

Saxo Grammaticus, Gesta Danorum

Par Latviju stāsta arī dāņu vēsturnieka Sakša Gramatiķa (Saxo Grammaticus) darbs „Gesta Danorum ” (datējams ar aptuveni 12. gadsimtu — pabeigts ne ātrāk kā ap 1208. gadu), kas satur vairākas iepriekšējos gadsimtos sacerētas sāgas — t.v. Hadinga un Frodi sāgas, kurās vēstīts par to, ka skandināvi savos sirojumos izmanto Daugavas ūdensceļu. Sāgu notikumi, neraugoties uz vēlāko apkopojumu datējami ar 9.–10. gadsimtu.

 

 

Hadinga sāgā viņš stāsta par dāņu vikingu Hadingu, kurš noslēdzis asins brālību ar vikingu Liseru un pieteicis karu kuršu valdniekam (vadonim) Lokeram. Lokers sakāvis abus dāņu vikingus un saņēmis Hadingu gūstā. Izbēdzis no gūsta, Hadings ar kara viltību ieņem Daugavas pilsētu, sagūsta tās karali un prasa no viņa līdzību zeltā. Otrā — Frodi sāgā stāstīts par dāņu vikinga Hadinga dēla Frodi teiksmainiem sirojumiem uz Baltiju un Krieviju.12. gadsimtā tapusī Ingvara sāga kaut garāmejot min jel kādas politiskās struktūras un raksta, ka zviedru karalis Olavs ap 1035.–1041. gadu sūtījis Anundu un Ingvaru uz Zemgali, lai no viņu ķēniņa saņemtu meslus. Ingvaram zemes vecāko padomē izdevies pierunāt zemgaļu karali dot zviedriem kunga tiesu, kam pretojušies tikai trīs zemes vecākie; kad, kaujā uzvarēti, tie aizbēga, zemes padome nolēma maksāt meslus zviedriem, kas ar zemgaļu zeltu, sudrabu un citām mantām devās atpakaļ pie karaļa Olava.Šeit jāpiemin, ka baltiskas izcelsmes rotu un dārgmetālu depozīti ir atrasti vairākās vietās Gotlandē (piemēram, Siltes Hugreifas atradums).Turpinot par vikingu viesošanos, īsi jāaplūko visticamākais avots — rūnakmeņi (kaut gan to saglabāšanās un teksta atšifrēšanas kvalitāte joprojām ir un var būt apšaubāma). Gribētos pieminēt kādu rūnakmeni Gekstēnā (Sēdermanlandē), kas stāsta: Gumas dēls Roars cēla šo akmeni par piemiņu Slodes tēvam Audaram, kas dalīja zeltu Zemgalē. (Ap 1000.–1075.g.). Nēdervalles rūnu akmens stāsta, ka to cēlusi Sigrida par piemiņu savam vīram Svenam (Sveinam), kas bieži ar bagātiem kuģiem braucis uz Zemgali ap Kolkas ragu. (Ap 1040.g.). Cits Sēdermanlandes rūnakmens Bēnestadē stāsta par kādu Sumaru, kas miris austrumos pie Daugavas grīvas. (Ap 1000.–1075.g.). Vekholmas draudzes rūnakmens (Uplandē) stāsta par zviedru karavīru Asgeiru, kas kritis Vidzemē. (Ap 1030.g.).Pievēršoties notikumiem un informācijai no austrumu puses, jāmin Nestora hronika, kas stāsta, ka 1106. gadā Polockas kņazi brāļi Vseslaviči iebrukuši Zemgalē, bet tikuši sakauti un zaudējuši 9000 kritušo. 1. Novgorodas (Naugardas) laika grāmata stāsta, ka 1111.g. Novgorodas karalis Mstislavs Vladimirovičs iebrūk latgaļu novados un 1180.g Novgorodas karalis Mstislavs (Drošsirdīgais) izposta igauņu un latgaļu novadus.Vēl tālāk uz austrumiem vēlētos pieminēt 12. gadsimta arābu ģeogrāfa Idrīsī pasaules kartes aprakstu, kas ir pirmās rakstītās ziņas par Medsūnu, jeb Mežotni. Te Medsūna minēta kā ļoti liela, ziedoša, cilvēkiem bagāta pilsēta. Jau poļu vēsturnieks Lelevels, vēlāk zviedru Ekbloms un citi, to identificējuši ar Mežotni. Par to runājis arī J. Endzelīns, gan nepasakot droši, un ļaujot arheologiem izlemt vai šī hipotēze būtu apstiprināma. Arheoloģiskie izrakumi (E. Brīvkalne) ļauj domāt, ka Mežotne ir bijusi pietiekami liela pilsēta, lai tiktu identificēta ar Medsūnu.Brēmenes Ādams (ap 1075.–1081.g.) raksta, ka starp Austrumbaltijas salām vēl tālāk ir citas salas, kas pakļautas zviedru virskundzībai. Vislielākā no tām saucoties Kurzeme, tā atrodas astoņu dienu ceļojuma attālumā. Tās iedzīvotāji esot ļoti nežēlīgi, un visas citas ciltis no tiem vairoties, jo tie pārāk nodevušies elkdievībai. Kuršiem esot ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi. Visas viņu mājas esot pilnas ar zīlniecības un burvības priekšmetiem. Mazliet pretrunā ar agrāk minēto faktu par izvairīšanos, ir nākamais Brēmenes Ādama apgalvojums, ka no visas pasaules dodoties ļaudis prasīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas.Anonīma autora sacerēta 13. gadsimta otrās puses ģeogrāfiskā traktāta Descriptiones terrarum fragmenti par Austrumbaltijas zemēm un tās apdzīvojošām tautām vēsta, ka

„… aiz Kurzemes uz ziemeļiem seko Livonija, kurai ir arhibīskaps un septiņi tam pakļauti bīskapi, no tiem četri ir Prūsijā un trīs Livonijā. Tās (Livonijas) atpestīšanas sākumu izdarīja tirgotāji, kuri vētras dzīti, nokļuvuši lielā upē, ko sauc par Daugavu un kas plūst no Krievijas apgabaliem. Un viņi redzēja vienkāršu, miermīlīgu tautu. Piesardzīgi un pamazām no viņiem [iezemiešiem] ieguva (piekrišanu), lai minētās upes salā uzceltu akmens iežogojumu mazai sētai, kur tos pašus un lopus, kas turpat bija iegādāti, nakti netraucētu vilki vai laupītāji. Savukārt no sagatavotās javas viņi ieguvuši pietiekami stipru pili — kastellu. Tādēļ vietējie, to redzēdami, teica tā: „Mēs atļausim šiem cilvēkiem no akmeņiem celt, un pabeigto būvi ar sasietām visstiprākām virvēm un ar daudziem iejūgtiem pašu vēršiem un zirgiem vienā mirkli nogāzīsim zemē.” Pēc tam, kad viņi ar šīm ierīcēm bija ieradušies un redzēja, kā daudzus viņējos nogalināja aizstāvju bultas, noturējuši apspriedi, viņi ar tirgotājiem noslēdza pastāvīgu mieru”.

Bartolomeja Angļa 13. gadsimta darbā De proprietatibus rerum par Baltijas provincēm rakstīts sekojošais:

„Skitijas Lektonija ir province, kuras iedzīvotāji, saukti lektīmi, ir spēcīgi un stipri ļaudis, kareiviski un nikni. Livonija ir tā paša novada un valodas atsevišķa province, kas ar jūras-okeāna ielocījumu atšķirta no Vācijas robežām; tās iedzīvotāji no seniem laikiem saucas livoņi. To kulti un rituāli bija agrāk brīnumaini; pie viena Dieva un ticības tos no dēmonu pielūgšanas piespieda (atgriezties) ģermāņi. Viņi pielūdza jo daudzus dievus (un) ar nešķīstiem un grēcīgiem upuriem izprasīja atbildes (pareģojumus) no dēmoniem (un) tiem kalpoja ar zilēšanu un burvībām. Mirušo līķus tie neatdeva kapam, bet, uzcēluši sārtu, tos sadedzināja pelnos. Pēc nāves tie ieģērba savus draugus jaunās drēbēs un tiem ceļam deva līdzi aitas, vēršus u.c. dzīvniekus, bet vergus un kalpones, nolemjot dot tiem līdzi ar citām lietām, kopā ar mirušo un visu citu sadedzināja, ticot, ka tie, tādā kārtā sadedzināti, laimīgi nonāks kādā laimīgo zemē un tur līdz ar visu sadedzināto lopu un vergu daudzumu, (kas miruši) kungam par patikšanu, atradīs laimes un mūžīgas dzīvības tēviju. Zemgale ir vidēja (lieluma) province, kas atrodas pie Baltijas jūras, Sāmsalas un Livonijas, — tuvējā Āzijā; to tā sauc tādēļ, ka galati, to ieņemot, ar zemes (agrākiem) iedzīvotājiem sajaukušies (to) apdzīvo. Tiešām, zemgaļus tā sauc tādēļ, ka viņi cēlušies no galliem vai galatiem un tām (resp., vietējām) tautām. Zeme laba un auglīga labībai, ganībām, pļavām, bet pati cilts barbariska un necivilizēta, asa un cieta.” 

Anglic. De proprietatibus rerum

Visbeidzot mēs esam nonākuši pie pirmās hronikas, kas radusies Latvijas teritorijā — Indriķa hronikas, par kuras autora ārzemniecisko statusu gan šaubāmies, taču tur ir atrodama atsevišķa informācija par to, kā uz mūsu senčiem skatījās ārzemnieki.Indriķa hronika ir gan savā ziņā bagāts vēstures avots, taču kā tematiski, tā teritoriāli ierobežots sacerējums — tā atspoguļo lībiešu, rietumlatgaļu un igauņu pakļaušanu, hronistam to vērojot no Imeras draudzes kā centra. Pārējā Baltijas teritorija vācu krustnešiem šķiet maz pazīstama. Sīkāk ir aprakstīta Vidzemes teritorijas rietumu daļa un Igaunija, kur iedzīvotāju kristīšanā piedalījies pats hronikas autors. Taču gandrīz pilnīgi malā ir atstāts zemgaļu un kuršu apraksts, ja neskaita dažus kara gājienus uz vai no šīm teritorijām (Mežotnes pils ieņemšana).

Indriķa hronika

 

 

 

 

 

 

 

 

Atskaņu Hronika

Savukārt otrā hronika, kas laika ziņā attiecas uz 13. gadsimta otro pusi — Atskaņu hronika tieši ir nozīmīgāka ar to, ka tā sniedz informāciju par zemgaļiem un kuršiem, kā arī lietuvjiem. Tajā minētos faktus netieši apstiprina arheoloģisko pētījumu rezultāti zemgaļu pilīs Mežotnē un Tērvetē, kur atsevišķas kultūras slāņa kārtas it kā apliecina hronikā tēlotos notikumus.

Abas hronikas ir svarīgi avoti dažādu lokālu senās vēstures jautājumu risinātājiem, it īpaši arheologiem. Arheoloģisko pieminekļu etnisko un kultūras piederību palīdz noteikt hronikās rodamās ziņas par atsevišķu tautu izplatību. Ja Indriķa hronikā vairāk ir informācijas par līviem, latgaļiem un Igaunijas teritoriju, tad Atskaņu hronikā jau tās sākumā ir atrodamas ziņas par to, kādas tautas dzīvo Baltijas teritorijā, mazliet arī tās raksturojot, kā arī par šo tautu savstarpējo ģeogrāfisko izvietojumu.Tāpat abi darbi ir izcili, izmantojot tos vēsturiskās ģeogrāfijas izpētē, jo sevišķi Indriķa hronika. Vēsturiskās ģeogrāfijas jomā pēc hronikām iespējams pārbaudīt hipotēzes par tanī minēto apdzīvoto vietu (piļu, ciemu) atrašanās vietu, konstatējot tām atbilstošus arheoloģiskos pieminekļus — pilskalnus un lauku apmetnes. To, ka Indriķa hronikas autors vietējās dzīvesvietas aprakstījis ticami, apstiprina pētījumi tādos plašos arheoloģiskos pieminekļos kā, piemēram, Salaspils Mārtiņsala vai Mežotne. Lai gan hronistam ne vienmēr viegli bija atrast konkrēta dzīvesvietas tipa (piemēram, pils, pilsētas tipa apmetnes u.c.) apzīmējumu latīņu valodā, tomēr viņa terminoloģija salīdzinājumā ar līdzīgu Rietumeiropas un Skandināvijas materiālu ir saprotama.Tāpat abas hronikas sniedz informāciju pa kādiem ceļiem (maršruti) pārvietojās Baltijas teritorijā. Bet jāatzīmē, ka, kaut gan darbi ir labi ģeogrāfisko vietu apzināšanā, tomēr dažas lietas hronikas neatrisina, kā, piemēram, Beverīnas pils atrašanās vietu, par kuru joprojām nav panākta vienošanās.Gan Indriķa hronika , gan Atskaņu hronika sniedz diezgan maz informācijas par ekonomisko, sociālo un politisko iekārtu tālaika Baltijā. Indriķa hronikā šis informācijas gan ir vairāk nekā Atskaņu hronikā. Par Baltijas tautu stāvokli ekonomiskajā attīstībā no Indriķa hronikas netiešas ziņas var iegūt no iebrucēju laupījuma, vietējo iedzīvotāju sodu un iebrucējiem maksājamo kontribūciju apraksta (piemēram, par jau XIII gs. pastāvošo vietējo maksājumu līdzekli ozeringu; šāda naudas vienība minēta arī Atskaņu hronikā).Abu hroniku autori nestāsta arī par vietējo iedzīvotāju sociālajām attiecībām, un tikai viņu lietotā terminoloģija dažkārt ļauj secināt par sabiedrības attīstības pakāpi Baltijas iedzīvotāju vidū. To, ka autori šeit neredzēja tikai viendabīgu vietējo „iezemiešu” masu, apliecina tādi lietotie termini, kā „vecākie”, „labieši”, „dižciltīgie”, „augstdzimušais”, „valdnieks” un „valdniece”, „ķēniņš”, „ķēniņiene”, „zīlnieks” u.c. termini. Interesanti, ka Indriķa hronikas autors ar terminu „dižciltīgais” apzīmē ne tikai vietējos nevācu tautības iedzīvotājus, bet šo pašu apzīmējumu dod arī vairākiem savējiem krusta karotājiem, tādējādi viņus kā pielīdzinot vienu otram.Daudz kas palicis neskaidrs arī hroniku skatījumā uz politisko iekārtu. Hronikās nav noteiktu ziņu par valdnieku un sapulču kompetenci. Tikpat kā nav datu arī par ticības kultu tālaika Baltijā, ja neskaita, piemēram, Indriķa hronikā pieminēto zīlēšanu un paražas, slēdzot vai laužot mieru un uzsākot cīņu.Viens no argumentiem, kāpēc Indriķa hronikā ir maz informācijas par vietējām Baltijas tautām, jo sevišķi par tautām, kas dzīvoja tagadējā Latvijas teritorijā, ir saistīts ar hronikas autora personību.Atgriežoties pie kuršiem, par kuriem šīs informācijas ir visvairāk, jāsaka, ka pat vēl 13. gs. turpinājušies kuršu jūras sirojumi, jo Indriķis, aprakstīdams, kā 1203.g. sāmi ar 12 kuģiem iebrukuši Dānijā, nodedzinājuši kādu baznīcu, nogalinājuši un sagūstījuši dāņus, piebilst: „Tie nupat kā bija nodedzinājuši baznīcu, nogalinājuši cilvēkus un dažus saņēmuši gūstā, izpostījuši zemi un nolaupījuši zvanus un baznīcas piederumus, kā to līdz šim gan igauņu, gan kuršu pagāni bija raduši darīt Dānijas un Zviedrijas karalistēs.” Tāpat arī Indriķa hronikā minētais 1210. gada notikums, kad jūras krastā pēkšņi parādījās kurši ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām iekāpuši mazākos kuģos un traukušies pretī, taču neorganizēti. Savukārt kurši, atslogojuši savu kuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem, un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajām divām laivām jeb mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem. Tas liecina, ka kuršiem jau bija pazīstami kopīgie manevri, tāpat viņiem bija izstrādāta kaujas taktika, ko visdrīzāk bija radījusi/iemācījusi jau agrāk pieminētā nepieciešamība cīnīties ar vikingiem un tos sakaujot.Beigās gan jābilst, ka hronikas tiešām sniedz daudz ģeogrāfisku vietu nosaukumu Baltijas teritorijā, bet ļoti maz autoru uzmanības ir veltītas vietējo tautu ekonomiskajam, sociālajam un politiskajam aprakstam.

Raksta sagatavošanā izmantotā literatūra: 

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V. Bisenieks; Ē. Mugurēviča, K. Kļaviņa komentāri. Vidusaugšvācu un latviešu valodā. Rīga : Zinātne, 1998. ISBN 5-7966-1182-8

Heimskringla or The Chronicle of the Kings of Norway by Snorri Sturluson [tiešsaiste]. No: The online medieval and classical library. URL: http://omacl.org/Heimskringla.

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga : Annele, 2001. ISBN 9984-598-45-4

Senās Latvijas vēstures avoti = Fontes historiae Latviae medii aevi. Izdevis A. Švābe. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1937-1940.

Brīvkalne, E. Rakstītās ziņas un arheoloģiskās liecības par 9.–13. gadsimta Mežotni. No: Arheoloģija un etnogrāfija . II sēj. Rīga : Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, 1960. 63.–79. lpp.

Mugurēvičs, Ēvalds. Ģeogrāfiskais traktāts „Descriptiones terrarum” un tā informācija par Austrumbaltijas tautām 13. gadsimta vidū. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. Sociālās un humanitārās zinātnes. Nr. 7/8 (576/577), 1995, 23.–30. lpp. ISSN 1407-0081

Mugurēvičs, Ēvalds. Svarīgākie ceļi lībiešu un latgaļu teritorijā. No: Arheoloģija un etnogrāfija. III sēj. Rīga : Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija. Vēstures Institūts, 1961, 61.–79. lpp.LU Latvijas vēstures institūts.

Latvijas senākā vēsture, 9.g.t. pr.Kr.-1200.g. [aut.: Jānis Apals … u.c. ; zin. red. Ēvalds Mugurēvičs, Andrejs Vasks]. Rīga : Latvijas vēstures instūta apgāds, 2001. ISBN 9984-601-51-X

Pāvulāns, Vilnis.Skandināvu reliģiskie priekšstati . Rīga : Latvijas Universitāte, [1991].

Radiņš, Arnis. Zemgaļu un seno skandināvu sakari 10.–12. gadsimtā. Tirdzniecības uzbūves daži aspekti. No: Pētījumi zemgaļu senatnē. Sast. Ritvars Ritums. Rīga : Latvijas Vēstures muzejs, 2004, 77.–87. lpp. ISBN 9984-747-04-2

Roesdahl, Else.The Vikings. 2nd (revised) edition. London : Penguin, 1999. ISBN 978-0-14-025282-8

Spekke, Arnolds. Latvieši un Livonija 16. gs. Rīga : Zinātne, 1995. ISBN 5-7966-1112-7

Švābe, Arveds. Senā Kursa. No: Švābe, Arveds.Straumes un avoti. 1. sēj. Rīga : A. Gulbis, 1938, 45.–114. lpp. Izmantota informācija no interneta resursa:Latvijas vēsture internetā. URL: http://www.historia.lv.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *