Seno cīņas mākslu apguve „Senzemē”

© Artis Āboltiņš, 2009

Viena no lietām, kas vienmēr bijusi uzmanības centrā, ja tiek runāts par senatni, ir cīņas mākslas — bieži vien ar tām saistās daudz un dažādi mīti, galvenokārt pateicoties populārajai kultūrai un kino, kas sekmējis nekorektas un nepārbaudītas informācijas izplatību sabiedrībā. Iepazīstot senatni, nav iespējams izvairīties no tēmām, kas saistītas ar cīņām, jo tā bija dzīves sastāvdaļa: par to liecina gan saglabājušās liecības hronikās, gan senlietas, kas atrodamas apbedījumos, gan folkloras materiāli. Nenoliedzami, karavīram, cīnītājam ir bijusi nozīmīga loma sabiedrībā, kura jebkurā brīdī varēja nonākt situācijā, kad nepieciešams aizstāvēties pret ārēju ienaidnieku, vai, gluži pretēji, izmantot kādas citas kopienas vājāku pozīciju, lai ar karadarbību vairotu savu ietekmi un bagātību. Kā liecina arheologu pētījumi, Austrumbaltijas vēlā dzelzs laikmeta iedzīvotājiem bijis pieejams plašs ieroču un aizsargekipējuma klāsts — dažādu formu cirvi, šķēpi, zobeni un kaujas naži, kā arī distances ieroči — loki un bultas, metamie šķēpi, lingas, vēlāk arī stopi (arbaleti), no aizsargekipējuma: vairogi, bruņucepures un bruņas — bruņukrekli, plāksnīšu bruņas (lamelārs; lamelar, lamellar).

Kā liecina citu kultūru pieredze, par kurām ir saglabājušās rakstītās liecības, pilnveidojoties karotāja ieročiem un aizsargekipējumam, paralēli pilnveidojas arī cīņas prasmes — izveidojas veselas sistēmas, kas saistās ar attiecīgo uzbrukuma un aizsardzības līdzekļu izmantošanu gan individuāli, gan lielāka mēroga cīņās. Diemžēl, pieejamie literārie avoti sniedz maz informācijas par individuālās cīņas paņēmieniem vēlā dzelzs laikmeta Austrumbaltijā, tajos vairāk sastopamas norādes uz izmantotajiem ieročiem un bruņām. Piemēram, Indriķa hronikā minēts:

„Tikām Rūsiņš no pils augšas uzrunāja Cēsu mestru Bertoldu, savu draugu, tas ir, biedru; noņēmis no galvas bruņucepuri, viņš izliecās no aizsargsienas un atgādināja tam agrāko mieru un draudzību. Te viņu pēkšņi ķēra galvā kāda stopnieka bulta; viņš nokrita un pēc tam nomira.”

[Indriķa hronika, XVI, 4.]

Tas liecina par to, ka viņam bijusi bruņucepure, turklāt tāda, kas aizsedz seju, jo, lai Bertolds viņu atpazītu, Rūsiņš to noņēmis.

Lai izprastu, kā cīnījās mūsu senči, ir izmantojamas vairākas metodes: pirmkārt, tā ir literāro avotu analizēšana, otrkārt — rūpīga attiecīgā laika perioda ieroču un aizsargekipējuma izpēte.

  • Literārie avoti ir sadalāmi divās lielākās grupās: jau iepriekšminētās aplūkojamā laika posma hronikas (pie šīs grupas būtu pieskaitāmas arī atsevišķas skandināvu sāgas), un otrkārt, tie ir saglabājušies vēlāka perioda cīņu meistaru darbi par dažādu cīņas mākslu apguvi. Cīņu meistaru darbi gan neraksturo cīņas mākslu Austrumbaltijā līdz 12.gadsimtam, tomēr tajos ir aprakstīta cīņas tehnika Rietumeiropā sākot ar 13.gadsimtu. Senākais no šādiem darbiem saistās jau ar trīspadsmito gadsimtu (Royal Armouries Ms. I.33 tiek datēts ar 1290. gadu, un stāsta par cīņu, izmantojot zobenu un mazo vairogu (buckler)), taču vispazīstamākie ir vācu meistara Johanesa Liehtenauera (Jochannes Liechtenauer) sekotāju darbi, senākais ir Nürnberger Handschrift, kas datējams ar 1389.gadu un ietver sadaļu par Liehtenauera ieteiktajiem cīņas paņēmieniem bez bruņām ar zobenu un citiem ieročiem, kā arī tuvcīņas paņēmienu aprakstu. Piecpadsmitā gadsimta vācu cīņu meistari galvenokārt pamato savus darbus tieši uz Liehtenauera uzskatiem, kā nozīmīgākie no tiem jāmin Sigmund Ringeck, Peter von Danzig, Hans Talhoffer un Paulus Kal. Jāatzīmē, ka piecpadsmitā gadsimta beigās Vācijā parādās zobencīnītāju brālības, kas nodarbojas ar cīņu meistaru darbu studēšanu un cīņu paņēmienu pilnveidošanu. Arī Itālijā ir saglabājušies cīņu meistaru veiktie pieraksti, agrākais no tiem ir Fiore dei Liberi sarakstītais Flos Duellatorum (1410.g.) vēlāk seko Filippo Vadi un Pietro Monte. No šā laika perioda franču autoru darbiem, diemžēl, ir saglabājies vienīgi Le jeau de la hache, kas datējams ar piecpadsmitā gadsimta sākumu un apraksta cirvja lietošanu.Daudzos no šiem aprakstiem, kas, būtībā, ir instrukciju kopums cīņas mākslu apgūt alkstošam cīnītājam, tiek aplūkoti dažādi ieroči un cīņas paņēmieni gan ar, gan bez aizsargekipējuma, tādējādi ir iespējams atrast metodiku, kas varētu līdzināties tai, kuru lietojuši Austrumbaltijas iedzīvotāji.Attiecībā uz skandināvu sāgām jāsaka, ka to galvenā vērtība slēpjas faktā, ka skandināvu teritoriju karotāji izmantojuši visai līdzīgus ieročus un aizsargekipējumu kā mūsu senči, tādējādi, domājams, ka arī izmantotās cīņas metodes bijušas līdzīgas. Sāgas sniedz ieskatu visai plašā cīņas variantu spektrā — sākot no sirojumiem, un beidzot ar Holmgang — divkaujām, kas notikušas pēc stingra reglamenta, dažādu strīdu risināšanai. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka tiek aplūkotas divas atšķirīgas kultūras, tādēļ nevar pieņemt, ka pilnīgi viss, ko darījuši skandināvi, līdzīgi darīts arī šajā reģionā — kā piemēru minot kaut vai to pašu Holmgang: mums nav informācijas par to, kādā veidā tika risināti strīdi mūs interesējošajā teritorijā.
  • Otra izmantojamā metode, lai izprastu, kā cīnījās mūsu senči, ir rūpīga attiecīgā laika perioda ieroču un aizsargekipējuma izpēte un ar šo ekipējumu izmantojamo cīņu paņēmienu noteikšana. Piemēram, zobena roktura forma, ieroča masa un asmeņa ģeometrija nosaka ar šo ieroci efektīvi izpildāmo kustību veidu, bet vairoga konstrukcija norāda uz to, kādi aizsardzības vai uzbrukuma paņēmieni ar to izpildāmi. Jāatzīmē, ka šinī gadījumā ir iespējams noteikt, kādas kustības iespējams izpildīt, un cik tas ir ērti vai efektīvi, bet mēs nevaram zināt, vai tieši tādas tika izmantotas.

Apvienojot abas iepriekšminētās metodes, ir iespējams gūt zināmu priekšstatu par to, kādas metodes varēja tikt izmantotas cīņās mūs interesējošajā laika posmā, lai gan, protams, runāt par kādu formalizētu cīņas mākslu, kas atbilstu tieši tam, ko darīja Austrumbaltijas iedzīvotāji dažādos vēlā dzelzs laikmeta posmos, nav iespējams, visticamākais, ka šāda vienota sistēma tolaik nepastāvēja, un karotāji apguva cīņas paņēmienus, sekojot lokālām tradīcijām un, ienākot kādiem jauninājumiem, pievienoja tos sev zināmo cīņas paņēmienu klāstam. Kā liecina rakstītie avoti, vietējie iedzīvotāji izmantojuši kaujā gūtās trofejas:

„Nu līvi, izbijušies, ka karaspēks viņus vajā, bēga pa kaklu pa galvu, jo bija ieraudzījuši kāda nonāvēta vācieša bruņucepuri, kuru viņa nogalinātājs līvs bija sev uzlicis galvā.”

[Indriķa hronika, II, 6].

Jāatzīmē, ka šis rakstu fragments var norādīt uz to, ka citādi līvu un krustnešu kaujas bruņojums bijis gana līdzīgs, ja trofeju bruņucepures dēļ pārējie noturējuši šo līvu par krustnesi.

Tie no „Senzemes” biedriem, kurus interesē seno cīņas metožu izpēte, izmanto gan akadēmiskus pētījumus, iepazīstot jau minētos aprakstus par cīņas mākslām, gan praktiskus treniņus, turklāt paši gatavo vismaz daļu no izmantojamo ieroču un aizsargekipējuma klāsta, kas ļauj labāk izprast to īpatnības. Lai labāk izprastu līdzīgo un atšķirīgo starp dažādu kultūru cīņas metodēm, tiek izgatavots un lietots gan skandināvu, gan vietējo maztautu, gan arī Rietumeiropas iedzīvotājiem raksturīgais bruņojums, kas ļauj imitēt sadursmes starp attiecīgā laika perioda karotājiem, izvērtēt, kādas cīņas metodes ir efektīvas pret dažādiem bruņojuma veidiem. Iegūtās zināšanas tiek izmantotas paraugdemonstrējumos, attēlojot iespējamās cīņas starp vietējiem iedzīvotājiem vai vietējiem iedzīvotājiem un kādiem iekarotājiem vai sirotājiem, kā arī karotāju sacensībās — turnīros un bugurtos, kuros „Senzemes” dalībnieki ir sasnieguši vērā ņemamus rezultātus gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Jāatzīmē, ka šādu cīņas mākslu apguve ļauj vismaz nedaudz vieglāk izprast pasaules uzskatu un uzvedības modeļus, kādi varēja pastāvēt aplūkojamā laikaposma sabiedrībā, kurā, domājams, karotāji varēja būt pat atsevišķs, nozīmīgs sabiedrības slānis.

Mūsu cīnītāji  Our warriors

Mūsu cīnītāji

Our warriors

Divkauja  Duel

Divkauja

Duel

Cīņu paraugdemonstrējumi

Cīņu paraugdemonstrējumi

Uz nogalināto kaudzes

Uz nogalināto kaudzes

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *