Eksperiments zemgaļu sievietes galvasrotas rekonstrukcijai (oriģināla datējums- XI-XII gs.)

© Santa Agnese Jansone, 2011

1983.-1984. gadā I. Vaškevičiūtes vadītajos izrakumos Pavirvītes- Gūdu kapulaukā (Lietuvas teritorija) tika atsegts bagāts sievietes apbedījums (nr. 138.). Diemžēl ņemot vērā, ka izrakumus ir veikuši lietuviešu arheologi, nav pieejama detalizēta informācija, tomēr ir pieejams kapa zīmējums, senlietu fotogrāfijas un apraksts. Sieviete guldīta ZR virzienā (3100). Gulēja uz muguras ar elkoņos saliektām rokām, pirksti izstiepti līdz zodam. Galvā dekoratīva auta paliekas ar bronzas rotājumiem. Uz pieres atsevišķas spirāles, kas var būt paliekas no vainaga. Labajā pusē divi dzintara piekari- amuleti. Kaklu rotā divi kaklariņķi un kreļļu virtene. Zem kakla apģērbs sasprausts ar pakavsaktu, kas platēta ar sudrabu. Uz rokām bronzas spirālaproces un spirālgredzeni. Iespējams, pārsegta ar audumu, kurā saspraustas krūšu rotas. Villaines stūros bronzas pušķi. Pie jostas bijis piestiprināts nazis makstī. No tērpa saglabājušās dažas vilnas auduma šķiedras- indigo zilā krāsā. Mazās pakavsaktas atrastas pie elkoņa un kājām. Tāpat pie kājām atrastas neliela spirāle, ķēdītes un spirāles ar ķēdi – iespējams atliekas no rotātiem apaviem. Virs galvas novietota vārpsta un īlens.(Pilns kapa inventāra komplekta attēls- 1. att.; daļējs, krāsains attēls- 2. att.) (Vaškevičiūtė, I., Cholodinskienė, A., 2009; Žiemgaliai. The Semigallians., 2005, 60). Minētā kapa rotu komplekts raksturīgs turīgajam sabiedrības augšslānim, turklāt par to var liecināt arī ievērojamo izmēru nazis un sakta, kurai analoģiskas pamatā sastopamas vīriešu apbedījumos. Tomēr šoreiz interesantākais ir apbedījumā, līdztekus ievērojamam skaitam citu artefaktu, konstatētā īpatnējā galvasrota.

1. attēls Žiemgaliai. The Semigallians, 2005; 60. lpp.

2. attēls. Pēc Mažeikių krašto enciklopedija (MKE) Pavirvytės kapinynas.Pieejams: http://www.mke.lt/Pavirvyt%C4%97s_kapinynas 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mērķis:

 Pavirvītes – Gūdu 138. kapā atrastā sievietes galvasrotas rekonstrukcija, kā šī tērpa pilna komplekta rekonstrukcijas daļa.

Arheoloģisko artefaktu rekonstrukciju kā arheoloģijas nozari veido atsevišķa vēstures un arheoloģijas zinātnes pieeja, kas ļauj rekonstrukcijas veicējam pieredzēt un izjust to, ko varēja domāt oriģinālā priekšmeta izgatavotājs un lietotājs, kā arī izmēģināt konkrētā priekšmeta lietošanu. Protams, to darot ir jāpielieto akadēmiskā domāšana un attiecīgā metodoloģija. Nepieciešamo rīcību veicot rekonstrukciju veido vairāki etapi: izpēte, priekšmeta izgatavošana, analīze, secinājumi.

Izpēte:

3. attēls . Pēc Zariņa, 2006, 337.

Jebkura projekta pirmais etaps ir izpēte- konkrētā artefakta izcelsme, tā vēsturiskie un ģeogrāfiskie analogi vai/un attālāki līdzinieki, materiāls no kā tas veidots, nolietojuma pakāpe tā aktīvās izmantošanas laikā un lietojuma mērķis. Konkrētā artefakta izcelsme visdrīzāk ir vietējā, ko varētu apliecināt galvasrotas daļa, kas pēc savas izskata atgādina zemgaļu teritorijās izplatītos lentveida spirāļu vainagus ar T veida starpskārdīti. (Latvijas PSR arheoloģija, 1974.) Tāpat piekariem izmantotie kļavas sēklu veida piekari ir plaši sastopami zemgaļu arheoloģiskajā materiālā. (Vaškevičiūtė, 2004) Lai gan nepabeigts vainags kā šajā gadījumā līdz šim zemgaļu teritorijās nav konstatēts, līdzīga veida galvas rotājums no spirālītēm ir iegūts izrakumos Salaspils Laukskolas kapulauka 232. kapā, lībiešu apdzīvotajā teritorijā (Zariņa, 1988, 28). (Šajā kapā apbedītajai sievietei ap galvu- bronzas galvasauta (AZ citāts- aut.) rotājums no četrām paralēlām bronzas spirālīšu un vienas auduma malai aplocītu

4. attēls Pēc Volkaitė-Kulikauskienė, 1997, 52.

gredzentiņu rindas. Spirālīšu rindas šķērsām sadalītas posmos ar audumā ielocītu gredzentiņu rindām, zem rotājuma vilnas auduma fragmenti. Zem pakauša neliels važiņas fragments. Dažas spirālītes un gredzentiņi no auduma rotājuma ir arī kapa vidusdaļā. Ap kaklu divi bronzas kaklariņķi ar kruķu galiem, kas savienoti ar dzelzs stiepli, uz krūtīm važiņu rota ar divām krustadatām, kas savienotas ar stienīšu važiņu. Iegurņa kreisajā pusē dzelzs nazis un bronzas spirālgredzens; otrs spirālgredzens un dzelzs īlens- aiz galvas. Vidusdaļā bronzas pakavsakta ar atrotītiem galiem. (Zariņa 2006; 77.) (Senlietas- 3. att. (pēc Zariņa, 2006, 337).) Tomēr tā kā šeit nav mērķis analizēt zemgaļiem izplatītāko rotu tipu izplatību ārpus zemgaļu apdzīvotā areāla, šoreiz tikai īsi norādīšu uz kapā atrastajām krustadatām, kas pārstāv zemgaļiem X-XI gadsimtā plaši izplatītu tipu adatas un varētu liecināt par apbedītās iespējamo nelībisko izcelsmi. Atšķirībā no atradumiem zemgaļu apdzīvotajās teritorijās, jānorāda, ka šeit adatas neveido pāri- nav vienādas. Tomēr šāds galvas rotas risinājums nav uzskatāms par plaši izplatītu- vismaz līdz papildus pierādījumu iegūšanai, tas paliks samērā unikāls. Pārējo apbedījumā esošo artefaktu izcelsme nenoliedzami ir lokāla, vienīgi lielākajai pakavsaktai konstatējams vijumu motīva rotājums, kas vairāk raksturīgs skandināviem. Ģeogrāfiski attālākos rajonos nepabeigta vainaga- diadēmas tipa galvasrota no spirālēm ir konstatēta Lietuvas teritorijā (vairākos kapulaukos- t.sk. Pavirvītes-Gūdu kpl., Stungiai u.c.) (Volkaite-Kulikauskiene, 1997; Vaškevičiūte, I.; Baranauskas, J. A., 2008), Somijā (Eurā, Perniö, Kaukolā u.c.) (Lehtosalo-Hilander, 1984); Krievijā Novgorodā ir atrastas pie galvas rotām piederošas plāksnītes no alvas, bronzas un vara (Гайдуков П.Г. 1992, 98-99). Diemžēl pagaidām autorei nav izdevies atrast līdzīgas rotas citur Latvijas teritorijā vai tuvākajās kaimiņzemēs (atskaitot iepriekš minēto) Galvasrotas izgatavošanā izmantota bronza, izgatavojot spirāles un piekarus. Izrakumos pie metāla detaļām konstatētas arī nelielas tumša vilnas auduma atliekas, kas ļauj

5. attēls
Rekonstrukcija (c) N. Jērums,. Foto izmantots ar Tērvetes Senvēstures muzeja un N. Jēruma personīgu atļauju.

identificēt vēl kādu izmantoto materiālu. Diemžēl no apraksta nav izsecināms precīzāks auduma veids, tomēr aplūkojot priekšmetu muzejā Mažeiķos, tika konstatēts, ka tas ir 2/2 trinītis.. Priekšmeta paredzamais lietojuma mērķis nenoliedzami ir galvas rotājums. Iespējams, paralēli tam rotājums ir bijis galvassegas daļa. Galvassega ir vairākkārt rekonstruēta. To ir darījusi lietuviešu zinātniece R. Volkaite-Kulikauskiene (4. att.) un latviešu arheologs N. Jērums (5. att.). Volkaites- Kulikauskienes rekonstrukcijā nav noprotams, kur palikusi tā galvasrotas daļa, kas pēc apveidiem atgādina spirāļu lentes vainagu, kamēr N. Jēruma rekonstrukcijā galvasrota ir uzsieta virs galvasauta.

 

Priekšmeta izgatavošana.

6. attēls. Uzņemts 2011. gada 08. janvārī

 Nākamais etaps priekšmeta rekonstrukcijā ir pētījumu rezultātu transformēšana reālā priekšmetā. Ņemot vērā priekšmetu ievērojamo vecumu, secināms, ka izmantojamas senās amatu prasmes. Tā kā rekonstrukcijas idejas autorei šo prasmju nebija, priekšmeta sastāvdaļu atdarināšanu veica pēc pasūtījuma. Saglabājušos bronzas spirāļu vērumu un piekaru atdarinājumu kalšanas un slīpēšanas tehnikā

7. attēls. Uzņemts 2011. gada 08. janvārī

veica rotkalis V. Jēkabsons. Savukārt galvasauta aušanu (tumši zila vilna, trinītis 2/2, mala atausta ar trīs celu celaini) veica A. un L. Rašmanes. Detaļas apvienotas lentveida vainaga daļu pie auduma piešujot, savukārt apakšējā daļa ar piekariem, pie auduma piestiprināta, aplokot ap malas celaini gredzentiņus.(6.-7. att.) Lai izgatavotu šo priekšmetu, vispirms bija nepieciešama tā rekonstrukcija vizuāli, tomēr par to turpmāk sadaļā- analīze.

 Analīze.

8. attēls Attēls fiksēts 2007. gada 30. martā LU SP rīkotajā pasākumā

 Trešā stadija, kas nereti aizsteidzas priekšā otrajai- kā šajā gadījumā, ir analīze. Tā ir radīšanas procesa un priekšmeta paša analīze, īpaši uzsverot tā jēgu un pielietojamību, kā arī izmantojamību. Analizējot tiek iegūti secinājumi, kas palīdz veidot uztveri tai kultūrai, kas radījusi artefaktu un artefakta izmantošanu un pielietojamību reālajā dzīvē. Minēto rotu kā galvas rotas daļas nozīme nav apšaubāma. Galvenais problēmjautājums ir par šīs rotas nostiprināšanas iespējām- un šeit ir iespējami vairāki varianti. Pirmajā rekonstrukcijas variantā, kad zilā auduma atliekas tika iztulkotas kā zem rotas uzsiets galvasauts (par galvas auta esamību seno zemgaļu apģērbā sk. (Zariņa, Apģērbs Latvijā:

9. attēls. Uzņemts 2011. gada 09. janvārī

7.-17.gs., 1999)), praksē izrādījās, ka rotājuma detaļas stāv pārāk tālu viena no otras, turklāt nav iespējams fiksēt bronzas lentveida vainaga daļu tai paredzētajā vietā (8. attēls). Attēlā gan, ņemot vērā, ka tobrīd (2007. gadā) notika precīzākas rekonstrukcijas meklējumi, zilais vilnas galvas auts ir aizstāts ar baltu lina galvas autu. Nākamā iespējamā rekonstrukcija bija galvas rotas kā pilna vainaga rekonstrukcija, ko gan izslēdz fakts, ka

10. attēls. Uzņemts 2011. gada 09. janvārī

apbedījumā zem pakauša daļas nav atrastas vainaga spirālīšu un starpskārdīšu atliekas. Trešā iespēja bija detaļu piešūšana pie auduma. Arī šeit bija divas iespējas- piešūt metāla detaļas pie cepures vai galvas auta. Cepures veida galvassegas ir, saskaņā ar zinātnieku uzskatu izplatīta Lietuvas teritorijā- (Vaškevičiūte, I.; Baranauskas, J. A., 2008; Volkaite-Kulikauskiene, 1997) un atsevišķi atradumi ir arī Latvijas teritorijā (Zariņa,

11. attēls. Uzņemts 2011. gada 09. janvārī

1999). Tomēr rekonstrukcijas autore apsverot dažādus aspektus šo variantu izslēdza, pirmkārt tādēļ, ka atrastie cepuru fragmenti pārsvarā ir darināti adatas pinuma tehnikā. Pamatojums: 1) iespējams, ka par labu galvas auta rekonstrukcijai ir uzskatāms arī fakts, ka metāla rotājums ir neviendabīgs- tas sastāv no visai uzsvērtas vainaga daļas un arī piekari ir konstatēti tikai pieres rajonā, nevis ap visu cepuri. Turklāt sienot galvas autu, metāla rotājuma gali atrodas zem mezgla, līdz ar ko neredz, ka rotājums nav viendabīgs ap visu galvassegu. 2) Cepures veida galvas segai, tās zinātniski šobrīd aprobētajā veidolā, būtu sarežģīti noturēt līdzsvarā smago metāla rotājumu. Savukārt galvas auta aizmugures daļa, to papildinot ar mezglu, palīdz izlīdzsvarot rotu. 3) Pavirvītes-Gūdu kapulaukā ir atrasti auduma gabali ar ieaustu un iespraustu metāla gredzentiņu rakstu, kas, kā uzskata kapulauku pētījusī arheoloģe I. Vaškevičiūte, pieder galvasautiem (Vaškevičiūtė, I., Cholodinskienė, A., 2009; Vaškevičiūte, I.; Baranauskas, J. A., 2008). Šis pamatojums gan neizslēgtu gredzentiņu iespraušanu arī cepures apmalē, tomēr var noderēt par papildus pamatojumu tieši auduma galvas auta rekonstrukcijai. Līdz ar to, izmanotojot šos atradumus kā paraugu, galvas auta rekonstrukcijā piekarus pievienojošie gredzeni ir iestiprināti audumā. Šāds stiprinājuma veids radīja arī ievērojamu atšķirību galvasauta izskatā un nēsāšanā (sal. 9.-11. attēlus). Šāda artefakta atdarināšanas process pats dod iespēju iegūt zināšanas par tā izmantojumu un pielietojumu. Veidojot tā formu, izjūtot svaru un izmērus, ir iespējams secinājumus iegūt no autoritatīva un eksperimentā pamatota viedokļa. Tāpat izmantojot tuvāko kaimiņu analoģijas un etnogrāfisko materiālu, iespējams iegūt papildus pamatojumu. Šādā veidā veidojot eksperimentu ir vieglāk arī oponēt kritikai vai noliegumam. Lai arī šāda eksperimenta rezultātā iegūtais priekšmets var neatbilst oriģinālam(kas nav saglabājies) pilnībā, tomēr tas veicina diskusiju un tuvošanos pilnīgākam un adekvātākam rezultātam.

Bibliography

Banytė-Rowell, R. … [u.c.]. (2003). Zemgaļi senatnē =Žiemgaliai senovėje. Rīga: /Latvijas Vēstures muzejs, Lietuvos nacionalinis muziejus, N.I.M.S.

Latvijas PSR arheoloģija. (1974.). Rīga: Zinātne.

Lehtosalo-Hilander, P. (1984). Ancient Finnish Costumes. Helsinki: Suomen arkeologinen seura – The Finnish Archaeological Society.

Pētījumi zemgaļu senatnē: Rakstu krājums. . (2004). Rīga: I.M.S.

Vaškevičiūtė, I. (2004). Žiemgaliai V-XII amžiuje. Vilnius: VPU.

Vaškevičiūtė, I., Cholodinskienė, A. (2009). Pavirvytės kapinynas ( X-XIII amžiai). Lietuvas vēstures institūts, Mažeiķu muzejs.

Vaškevičiūte, I.; Baranauskas, J. A. (2008). Galvos dangos ir jos puošybos terminija. Headdresses and head wear decoration terminology. LIETUVOS ARCHEOLOGIJA T.33 , 187-202.

Volkaite-Kulikauskiene, R. (1997). Senoves lietuviu drabužiai ir ju papuošalai. Vilnius: Lietuvos istorijo institutas.

Zariņa, A. (1999). Apģērbs Latvijā : 7.-17.gs. . Rīga : Zinātne.

Zariņa, A. (1988). Lībiešu apģērbs 10.-13. gs. Rīga: Zinātne.

Zariņa, A. (2006) Salaspils Laukskolas kapulauks Rīga: LVI.

Žiemgaliai. The Semigallians. Baltu archeologijos paroda. Katalogas. Baltic Archeological Exhibition. Catalogue. (2005). Vilnius: LVM, Lietuvas nacionālais muzejs.

Гайдуков П.Г. 1992 Славенский конец средневекового Новгорода: Нутный раскоп. – Москва 1992.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *