Viens no Senzemes mērķiem ir seno amatu prasmju apgūšana un senā baltu karavīra cīņas mākslas izprašana, un šādu jauniegūto zināšanu popularizēšana. Pilsētas apstākļos apgūt šīs lietas, protams, var, bet tas saistās ar dažādām tehniska rakstura grūtībām. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ tapa ideja par nometnēm Senlatvieši. Kopumā abas šīsvasaras nometnes pulcināja aptuveni 50 interesentu, kuri uz savas ādas vēlējās izmēģināt, kā tas ir — mēģināt spēles veidā uz laiku atgriezties pagātnē, 10.gadsimtā, pie viena iemācoties vai vismaz gūstot ieskatu kādā no senajām nodarbēm. Šīs nometnes bija idejisks turpinājums 2003.gada vasarā notikušajām pirmajām divām. Atšķirībā no tām, šogad būtisks uzlabojums bija pastāvīgas norises vietas iegūšana gleznainā Latvijas nostūrī, Kurzemes pusē.

Lai arī netika noraidīts neviens, kurš vēlējās ņemt dalību nometnēs, tomēr tika uzstādītas vairākas, pēc organizatoru domām, ne pārāk stingras prasības.

 Nometņu laikā bija aizliegts ikdienas sadzīvē izmantot mūsdienīgus materiālus, sarunās bija norādīts izvairīties no mūsdienīgiem izteicieniem un svešvārdiem. Dalībniekiem bija aizliegts saukt vienam otru mūsdienu vārdos — katram uz nometnes laiku bija jāpieņem jauns vārds, kāds varētu būt cilvēkam, kas dzīvo 10.gadsimtā. Obligāts priekšnosacījums dalībai pasākumā bija dzelzs laikmeta beigām atbilstošs tērps. Apzinoties, ka izgatavot autentisku kāda noteikta neliela laikposma arheoloģisko tērpu reti kuram ir pa kabatai, galvenā prasība bija dalībnieka tērpa ārēja vizuāla līdzība savam vēsturiskajam prototipam, lai nometnēs varētu piedalīties cilvēki, kuri pagaidām vēl tikai vēlas noskaidrot, vai viņus šīs lietas interesē. Darboties gribošie varēja iemēģināt roku dažādās vēlajam dzelzs laikmetam samērā ikdienišķās, bet mūsdienu pilsētniekam gana eksotiskās nodarbēs.

 Abu nometņu laikā nepārtraukti notika celtniecības darbi — kā paraugs tika izmantota vidējā dzelzs laikmeta guļbūve, strādāja kalējs, kura darbošanos varēja dzirdēt pa visu tuvāko apkārtni, kā arī audēja, kura ļāva turpat uz vietas izgatavotās pagaidu stellēs ievilktā audeklā noaust kādu gabaliņu jebkuram, kas to vēlējās.

 Izdevusies bija arī lauka virtuve, kurā uz trim atklātiem pavardiem pēc senām receptēm nemitīgi tapa gardumgardi ēdamie. Ēdienkarti sastādot, centāmies izvairīties no dažādiem produktiem, kuri Latvijā kļuvuši pazīstami vēlākos gadsimtos.

 Ja vēl pietika enerģijas pēc saimniecības darbiem, jebkurš kareivīgāk noskaņots dalībnieks varēja izkopt savas prasmes darbojoties ar dažādiem senajiem ieročiem un pārbaudīt tuvcīņas iemaņas. Neiztrūkstoša sastāvdaļa bija vakarēšana pie ugunskura, kad pēc dienas darbiem notika draudzīga kopā sanākšana ar dzīrēm tīri senlatviskā garā, brašākie dainotāji (kuri ikdienas dzīvē apmeklē kādu folkloras kopu) rādīja savu māku un mācīja pārējos. Secinājums pēc šīm nometnēm ir tāds, ka ar katru pasākumu, neskatoties uz lielu dabisko „atbirumu”, tomēr kļūst vairāk to, kuri, guvuši īsu ieskatu aizvēsturē, ir ieinteresēti to padziļināt, iespējams, pat vēlāk saistot savu darbību ar kādu no seno cīņu klubiem vai eksperimentālās arheoloģijas kopām. Ir skaidrs, ka šādam Senzemes darbības virzienam Latvijā ir labas izredzes uz attīstību.