Seno amatu nometne

2006.gada 19.jūnijs–2.jūlijs un 14.–20.augusts

Šovasar dzīve nometnē notika divos piegājienos — pa nedēļai jūnijā un augustā. Tajā piedalījās apmēram 20 dalībnieku, tās laikā tika uzcelts slietenis, izmēģināts Asotes pilskalna krāsns ar māla velvi atdarinājums, tika sākts darbs pie jūgstūra tehnikā celtas guļbūves.

Vēlajā dzelzs laikmetā, pieaugot iedzīvotāju skaitam un apdzīvotības blīvumam, radās nepieciešamība pēc efektīvākām apkures ierīcēm. Līdz ar to notika pāreja no atklātajiem pavardiem uz akmens krāvuma krāsnīm, tas labi izsekojams daudzu pilskalnu un apmetņu materālos visā Latvijas teritorijā (piem. Asote, Sabile, Āraišu ezerpils, Jersika u.c.). Tās izmantotas vēl 13. gs. (par to konstrukciju visprecīzākās liecības redzam Rīgas 12.–13. gs. sākuma materiālos, kur saglabājušās māla un akmeņu konstrukcijas ieskaujošās koka apmales vairāku vainagu augstumā), pēc kā sākas pāreja uz mūra krāsnīm.

Slietenis tiek uzskatīts par vienu no arhaiskākajām celtņu formām, kas gandrīz nemainītā veidā nonākusi līdz mūsdienām etnogrāfisko slieteņu izskatā. Vidzemē slieteņi jeb „namiņi“ līdz pat 20. gs. sākumam izmantoti kā vasaras virtuves. Arī vēlajā dzelzs laikmetā slieteņi zināmi virknē pilskalnu, piem. Jersikas u.c.

Jūgstūra tehnika, kā zināms, bijusi izplatīta vidējā dzelzs laikmeta beigās un vēlā dzelzs laikmeta sākumā. Latvijā tā vislabāk zināma pēc seno latgaļu ezerpiļu materiāliem, tomēr tās izplatību plašākā reģionā apliecina arī jūgbaļķa fragmenta atradums Dignājā, Daugavas kreisajā krastā, sēļu apdzīvotajā teritorijā. 10. gs. beigās jūgstūri sāk nomainīt daudz stabilākie un ātrāk izgatavojamie krusta pakši, kas pazīstami līdz mūsdienām no etnogrāfiskajiem materiāliem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *